_ _ _

Latvijas valsts un tās vīri- Studentu rota - nobeigums
( Guntars Saiva , Latvijas Vēstnesis , Nr. 273/275 (1334/1336) , 22.09.1998 )
 
"Ņem, tēvzeme, Tavs esmu viss!’
Atsevišķās studentu rotas krūšu nozīme.
Projektējis Studentu rotas karavīrs
arhitekts K.Celmiņš ("Selonija").
Krūšu nozīmi izgatavoja no
viengabalaina dabīga
Latvijas dzintara, šķēps — no sudraba.
PIE SAKNĒM

Latvijas brīvības cīņu vēsturē Reinholda Muškes vārds ir maz pieminēts. Šogad aprit 105 gadi kopš viņa dzimšanas un 72 gadi kopš miršanas. Vēlākais pulkvedis A.Galindoms raksta kādā vēstulē: "Idejas īstenošanā kolosāli nopelni ir Reinholdam Muškem, kas ar savām runām atrada dzirdīgas ausis un vienprātības pilnus lēmumus abās korporācijās."

Studentu rota seko valdībai līdzi uz Liepāju

Arī liepājnieki, kad studentu rota, tērpta baltos kažociņos un ar franču bruņucepurēm galvās, dziedot nacionālas dziesmas, soļoja pa Liepājas ielām, nemaz negribēja ticēt, ka ir tāds latviešu nacionālais karaspēks, kas cīnās par brīvu un neatkarīgu Latviju. Tas tomēr daudziem lika padomāt par mūsu nacionālās valsts tapšanu. Latviešu dziesmu skaņas Liepājā nebija ilgi dzirdētas. Kārlis Skalbe bija teicis: "Ar dziesmām viņi iet pret likteni." Par Liepājas dienām rotas karavīrs Felikss Krusa bija sarakstījis dzeju:

(..) Tas latviešu studentu — kareivju bars,
Tur talavietis, lettons un sēlis
Un cits vēl, kam krūtīs ir tautiskais spars,
Kas Imantu augšā ir cēlis.

Liepāju apmeklēja vairākas sabiedroto
militārās misijas. Tām rota tika rādīta gan mācībās, gan arī parādes ierindā. Tas viss palīdzēja valdībai nostiprināt savu politisko autoritāti ārzemnieku acīs.

Studentu rota atbrīvošanas cīņās

Pēc tam, kad latviešu vienības 1919.gada 3.janvārī atstāja Rīgu, lielinieki turpināja iebrukumu Kurzemē. Latviešu un landsvēra vienības vēl bija par vājām, lai apturētu lielinieku spiedienu, un janvāra beigās fronte sasniedza un stabilizējās Ventas krastos.

Kad rotas kaujas apmācības bija daudzmaz veiktas, ar apsardzības ministra lēmumu rotu nosūtīja uz fronti pulkveža Kalpaka rīcībā. 17.februārī rota ieradās Rudbāržos un piebiedrojās frontē esošām Kalpaka bataljona Neatkarības un Cēsu rotām.

Tolaik fronti veidoja Ventas upe. Kopš lielinieku padzīšanas no Skrundas, 29.janvāra kaujā Ventas krastos valdīja klusums, atskaitot parasto izlūku darbību. Tas ļāva Studentu rotai pakāpeniski pierast pie kaujas apstākļiem.

Šeit nav paredzēts apskatīt visas Studentu rotas kaujas gaitas līdz Rīgas atbrīvošanai, bet gan tikai pakavēties pie dažām epizodēm.

Militārais stāvoklis Ventas frontē uzlabojās, bija pieaudzis gan kalpakiešu, gan arī viņu cīņu biedru vāciešu spēks, un tas atļāva 3.martā sākt uzbrukumu Lielupes virzienā.

Pirmās ugunskristības

Agrā rītā Studentu rota kopā ar Cēsu rotu un Jātnieku nodaļu pārgāja Ventu un uzbruka Jaunmuižas virzienā. Studentu rotai tās bija pirmās īstās ugunskristības, kuras tā godam izturēja. Rotai kritušo nebija, bija tikai daži ievainotie, starp tiem leitnanti talavi Jānis Celms un Felikss Kruss. Uzdevums kopīgi ar Cēsu rotu ieņemt Jaunmuižu bija godam veikts. Par rotas 1.vada piedzīvojumu nākamā dienā savās atmiņās pastāsta vada kareivis Pēteris Zaķis (Draugam — Tēvijai, 1958.g. nr.2):

"1919.gada 3.martā Kalpaka bataljona uzbrukums sācies, un Venta pārieta. Studentu rota ieņēmusi Jaunmuižu, bet rotas 1.vads (Galindoma) novietojies pa labi no Jaunmuižas A. mājās. Ir 4.marts. Tie, kas nav norīkojumā, guļ, cits ēd, cits uzrauj "acīti". Pēkšņi trauksme, jo ārā sadzirdama neliela apšaudīšanās. Visi steidz apģērbties, ķer pēc ieročiem un jau pēc dažām minūtēm vads mājas pagalmā kaujas gatavībā. Mājas iedzīvotāji arī nozūd laukakmeņu mūra kūtī.

Frontāli, netālu no A. mājām, ved ceļš, un tālāk atrodas neliels meža puduris. Uz ceļa redzami pāris vācu vezumnieku pajūgu, kurus no meža pudura apšauda. Tātad sarkanie strēlnieki tuvumā. Nav ilgi jāgaida, kad pa labi, retiem krūmiem apaugušās ganībās, ieraugām sarkano strēlnieku ķēdi. Ložmetēji novietoti uz ragaviņām. Mūsu smagais ložmetējs, kurš atrodas labības šķūnī, mēģina izšaut dažas kārtas, bet īsā laikā sabojājas divas atslēgas, jo ložu lentas no mitruma sabriedušas. Pavēle — ieņemt kaujas pozīcijas. Eicena (Selonijas krustdēla) nodaļa novietojas labajā spārnā. Nav ilgi jāgaida, kad nepilnu kilometru attālajās kaimiņu mājās ieraugām sarkanos kareivjus. Dzīvojamās ēkas logā novietotais ložmetējs nu sāk bērt pār mums savas ložu kārtas. Vads saņem pavēli pastiprināt šauteņu un patšauteņu uguni, jo smagais ložmetējs bojāts. Tad nu šaujam, ko varam. Eicena nodaļai piekomandētā patšautene, kuras apkalpē Talavijas krustdēli Bonders un Traubergs, arī izšauj dažas kārtas, bet pāris simtu metru attālumā uz lauka sniegs un zeme vien griežas pa gaisu. Arī no mūsu šauteņu uguns tālumā uz lauka sniegs lēkā gaisā, lai gan tēmējam uz ložmetēju dzīvojamās ēkas logā, mēģinādami to apklusināt. Liekas, ka vēl neveicas ar šaušanu, jo 1.vadam šīs ir pirmās uguns kristības. Pēc kādas stundas niknā apšaudīšanās izbeidzās, jo sarkanie atvilkās. Tad tikai noskaidrojās, ka vads visu laiku šāvis, nepieskaņojot šauteņu tēmekļus attālumiem, jo komandieri bija piemirsuši nodot attiecīgu pavēli. Vēlāk mūsu izlūki no mājām, kur bija bijuši sarkanie, atnesa ziņu, kā to stāstījuši mājas iedzīvotāji, ka sarkanie runājuši savā starpā — "tie jau šauj kā traki, bet tik nezina gan, kur viņi mērķē.""

Šīs 1.vada "uguns kristības" beidzās bez kritušiem un ievainotiem. Tikai vada komandiera Galindoma tērauda ķivere dabūja kārtīgu iedobumu no sarkano lodes.

Pārpratuma kaujā krīt kapteinis Grundmanis

5.martā lielinieki pārgāja pretuzbrukumā ar nolūku zaudēto teritoriju atgūt, kas viņiem tomēr neizdevās. 6.martā Kalpaka bataljons turpināja uzbrukumu. Galvenās cīņas risinājās ap Skrundas skolu, ko Studentu un Cēsu rotas viegli ieņēma. Sakautie sarkanie strauji atkāpās, un kalpakieši turpināja uzbrukumu Saldus virzienā. Tuvojoties Airītēm, atkal iedegās jauna kauja, bet tā vēlāk izrādījās par pārpratuma kauju, jo vācieši Studentu rotu bija noturējuši par sarkano vienībām. Šī kauja tomēr prasīja rotas pirmo upuri, jo krita rotas komandieris kapteinis Grundmanis. Savas atmiņas par šo liktenīgo kauju atkal pastāsta Pēteris Zaķis:

"1919.gada 6.marts. Pēc Skrundas skolas un pagastvaldes nama ieņemšanas bataljons dodas pa ceļu uz Airītēm, kur jāsatiekas ar vācu Borkes bataljonu. Pēdējais operē no mums pa labi. Miglaina diena. Ceļš iet pa mežu. Kā izlūki jāj daži jātnieki. Studentu rota iet kā pirmā, un rotas avangardā 4.vads, kura karavīri mazā auguma dēļ tiek saukti par "išakiem". Pēkšņi tālumā iedegas nikna apšaudīšanās, un rota saņem pavēli izvērsties ķēdē, pa kreisi un skriešus doties uz priekšu. (..) Skrienam tālāk. Drīz pazaudēju sakaru arī ar Kalēju. Lodes sāk lidot pavisam tuvu. Iekrītu sniegā un guļu kādu laiku. Ienaidnieka uguns drusku atslābst,— nu laiks paskriet! Paskrienu uz priekšu un nokrītu resnas priedes aizsegā. Sāku vērot apkārtni. Soļus 15 pa labi no manis ceļš. Pa kreisi, dažus soļus man priekšā, resna koka aizsegā redzu guļam vada komandieri Galindomu. Nu sakari ir atjaunoti. Atskatos atpakaļ un ieraugu uz ceļa ātrā solī tuvojamies rotas komandieri Grundmani. Viņš ar skatu urbjas tālumā. Pēc neilga brīža viņš jau ir vienā līnijā ar mani, bet tad pēkšņi sagrīļojas un nokrīt uz muguras. Laikam ievainots. Redzu, ka ar labo roku viņš kaut ko meklē. Tad paceļ roku ar automātisko pistoli un izšauj gaisā. Pēc tam pagriež ieroci pret galvas labo pusi, un atkal atskan šāviens. Roka ar ieroci atkrīt sniegā... Veco strēlnieku cīņās rūdītais karavīrs pievienojies veco strēlnieku saimei aizsaulē.

Grundmaņa rīcību izskaidro ar to, ka tanī brīdī, kad tika smagi ievainots, viņš, kā arī mēs visi pārējie, domāja, ka kauja notiek ar sarkanajiem. Liekas, viņš baidījās, smagi ievainots, krist sarkano gūstā.

Bez Grundmaņa dzīvības šī pārpratuma kauja ar vācu Borkes bataljonu prasīja vēl pulkveža Kalpaka, virsleitnanta Krieva un mums piekomandētā vācu artilērijas komandiera leitnanta Šrindera dzīvības.

Kā šī pārpratuma kauja radās? Vācu Borkes bataljons bija nonācis uz Saldus ceļa Airītes stacijas rajonā jau tad, kad Kalpaka bataljona vienības vēl cīnījās ar sarkanajiem pie Skrundas skolas un pagastvaldes nama. Sarkanie atkāpās pa Saldus ceļu, pa kuru arī mēs viņiem sekojām. Vācieši bija saņēmuši dažus sarkanos gūstā un no tiem uzzinājuši, ka galvenie sarkano spēki atkāpjas pa Saldus ceļu vācu virzienā. Vācieši bija sagatavojušies sarkanos kārtīgi saņemt. Sarkanie bija pamanījuši, ka atkāpšanās viņiem pa Saldus ceļu nogriezta, un bija novirzījušies no tā pa kreisi mežā. Pārgājuši Cieceres upi, viņi bija pagājuši vāciešiem garām nepamanīti. Tā, liktenīgi, mūsu izlūki — jātnieki un Studentu rotas avangards — uzdūrās vāciešiem. Biezās miglas dēļ neizdevās atšķirt savējos no ienaidnieka, un tā iedegās liktenīgā kauja."

Par pārpratuma kauju vēlākajos gados daudz diskutēja: vai vācieši to bija darījuši ar nolūku, lai iznīcinātu latviešu karaspēka vadītājas personas, vai arī patiesi notika pārpratums. Viedoklis par pārpratuma kauju tomēr ņēma pārsvaru. Taču, vienalga, lai arī kādi būtu bijuši patiesie apstākļi, Latvijas armijas virspavēlnieks kaujā bija kritis. Par viņa pēdējiem brīžiem liecina karavīrs Pēteris Zaķis, kas kopā ar dažiem citiem bija piesteidzies pie smagi ievainotā pulkveža. Apzinādamies, ka nav vairs glābjams, Kalpaks nozīmē savā vietā kapteini Grundmani. Bet kad viņam pateic, ka arī Grundmanis ievainots, viņš saka: "Tad lai Balodis paliek... Dariet tālāk jūs... Uz priekšu!"

Kapteinis Jānis Balodis uzņēmās bataljona komandiera pienākumus, bet rotas adjutants virsleitnants selonis B.Einbergs (vēlākais satiksmes ministrs) nodeva pavēli virsleitnantam A.Galindomam pārņemt Studentu rotas vadību. Kalpaka bataljons un tai pakļautā Studentu rota uzbrukumu atsāka 10.martā, sastopot niecīgu pretestību, ieņēma Saldu un 20.martā jau sasniedza Jelgavas—Tukuma dzelzceļa līniju.

Nākamajās dienās turpinājās uzbrukums Kalnciema virzienā. Kaujā pie Bateru mājām krita leitnants Aleksandrs Baginskis, kareivji Emīls Ausmanis, Kārlis Barons (Krišjāņa Barona mazdēls) un Oto Greble.

Ar 1.aprīli Studentu rota tika pārdēvēta par 3.Atsevišķo bataljonu ar virsleitnantu Galindomu kā komandieri, bet Kalpaka bataljonu pārdēvēja par Baloža brigādi. Pagaidām 3.bataljons gan vēl palika tikai Studentu rotas stiprumā, kuras vadību pārņēma talavs Markus Ozols.

Kapteiņa Zolta varoņdarbs un nāve

Kapteinis Zolts un viņa rotas varoņdarbi mūsu brīvības cīņās ieņem slavas pilnu vietu. Daļa šīs slavas pieder arī Studentu rotai, jo šīs rotas komandieris nāca no Studentu rotas. Par šo leģendāro karavīru un viņa vārdā nosaukto rotu, savās atmiņās pastāsta talavs Alfonss Kalējs:

"Studentu rotas trešā vada gados vecākais bija kapteinis Paulis Zolts, lauksaimnieks no Ziemeļvidzemes, japāņu un Pirmā pasaules kara veterāns, brīnišķīgi labsirdīgas dabas un saticīgs cilvēks. Mēs, studenti, viņu saucām par "djadku", latviski — krusttētiņu. Atceros, ka kādreiz viņš brīnījās, ka mēs, vēl zaļi zēni, bez kurnēšanas pacietām visas grūtības, ko viņš no mums neesot gaidījis.

Kapteinis Zolts tieši no frontes un cīņām tika aizkomandēts uz latviešu jaunformējamiem spēkiem Liepājā, kur viņš īsā laikā no Liepājas strādnieku jaunatnes saformēja rotu. Jau aprīļa mēnesī šī rota ieradās frontē. Rotu nosauca par Studentu bataljona otro rotu. 14.maijā "zoltieši" nomainīja Kaugurciema kāpās novietoto Atsevišķo studentu rotu un studenti aizgāja atpūtā uz Ķemeriem. Kaugurciema kāpas bija diezgan labi nocietinātas — izrakti ierakumi, ierīkotas ložmetēju ligzdas, turklāt ierakumiem priekšā bija dzeloņstiepļu žogs. Naktī no 17. uz 18.maiju plosījās stipra vētra, vējš kāpu smiltis nesa pa gaisu un pieputināja rotas ložmetēju mehānismus. Ložmetēji vairs nestrādāja, dzirdamība un redzamība bija visai slikta.

Vislielākā nelaime bija tā, ka rotai aiz pārpratuma bija atsūtītas vācu šauteņu patronas, bet rota bija apbruņota krievu tipa šautenēm, kurām vācu patronas neder. Šādos apstākļos pie rotas dzeloņdrāšu žoga bija pielīdis vesels sarkano bataljons un izgriezis divas ejas, caur kurām, gaismai austot, pārgāja triecienā. (..) Sākoties uzbrukumam, "zoltieši" varonīgi aizstāvējās, bet drīz vien sekoja nelaime pēc nelaimes. Smiltīm pieputinātie ložmetēji nestrādāja, kareivjiem pietrūka krievu šauteņu patronu un visļaunākais — otrais un trešais vads zaudēja vada komandierus. Šādos apstākļos tie sāka atkāpties uz aizmuguri, bet pirmais vads palika ierakumos, kad jau bija ienaidnieka apiets. Tas sekmīgi apšaudīja iebrucējus.

Kapteinis Zolts no sava komandpunkta steidzās uz ierakumiem pretī bēgošiem otrā un trešā vada vīriem. Veciem piedzīvojušie virsnieki zina, cik grūti ir apturēt bēgošos, vēl kaujās nepiedzīvojošos kareivjus, nemaz jau nerunājot par pāriešanu pretuzbrukumā. Zoltam izdevās ir viens, ir otrs. Vispirms viņš apturēja un nomierināja atkāpjošos, tad aicināja tos sekot viņam prettriecienā.

Kāds ieminējās: "Mums vairs nav patronu." Cits atbildēja: "Mums vēl ir naži," un sekoja Zoltam. Prettrieciens bija tik spontāns un negaidīts, ka ienaidnieks panikā metās bēgt. (..) Pateicoties kapteiņa Zolta varonībai, rota sakāva sarkano bataljonu un izglāba latviešu fronti starp Kaugurciemu un Sloku. To ieguvām par ļoti smagu maksu, kritušo vidū bija arī kapteinis Zolts."

Atgriešanās Rīgā

Uzbrukums Rīgai iesākās 1919.gada 22.maija rītā, piedaloties Baloža brigādei un landesvēra vienībām, un jau vakarā Rīga bija atbrīvota no lieliniekiem. Nākamās dienas rītā pulkveža Baloža brigāde, tagad jau 1800 vīru sastāvā, dziedādama "Rīga dimd, Rīga dimd", iesoļoga Rīgā. Nepārnāca 12 Studentu rotas karavīri, kas bija nolikuši savas galvas par jauno Latvijas valsti. Kādu laiku Studentu rota pildīja Rīgā garnizona dienestu, daļu pārvietoja uz artilērijas bruņoto vilcienu vai citām jaunformētajām vienībām, daļa uzņēmās valsts administratīvos amatus, bet daļa aizgāja uz Latgales fronti. Bermonta uzbrukumam sākoties, bijušie rotas karavīri organizēja tā saukto Studentu bataljonu, kas pie Daugavas tiltiem atturēja Bermonta bandu virzīšanos uz priekšu.

No Studentu rotas izauga 3.Atsevišķais (studentu) bataljons. No šī bataljona, papildinot ar jauniem bataljoniem, izauga 3.Jelgavas kājnieku pulks, kura pirmā rota nesa Studentu rotas vārdu.

1922.gada 27.oktobrī "Talavijas" filistrs Zigfrīds Anna Meierovics dāvināja Studentu rotai karogu. To, ik gadus mainoties, glabāja savos dzīvokļos piecas vecākās latviešu korporācijas — "Lettonia", "Selonija", "Talavija", "Lettgallia" un "Fr.Lettica". Uz karoga vienā pusē bija uzraksts "Atsevišķā studentu rota", bet otrā — vidū — ugunskrusts. Tam apkārt apvīts ozollapu vainags; vainaga lejas daļā iepīta nacionālā karoga krāsu lente. Šo karogu gada svētku parādēs nesa 3.Jelgavas kājnieku pulka Studentu rota.

Daudzus Studentu rotas karavīrus abalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni, to vidū 27 nāca no "Selonijas", 20 — no "Talavijas", 4— no "Fr.Letticas", 1 — no "Lettonia".

Starp abiem pasaules kariem Studentu rotas gadasvētki bija saistīti ar skaistām tradīcijām — svinīgu dievkalpojumu Domā, piedaloties Prezidiju Konventam un visu korporāciju locekļiem. Ik gadu 20.decembrī viena no piecām vecākām korporācijām uzņēma visus Studentu rotas bijušos karavīrus. Vakarā Armijas virsnieku klubā bija saviesīgs vakars ar balli, piedaloties Valsts un Ministru prezidentiem, Kara ministrijas un armijas daļu pārstāvjiem.

Pēc Latvijas vēlreizējās neatkarības atgūšanas "Talavijas" filistri Helmūts un Gunārs Meierovici, pirmā Studentu rotas karoga dāvinātāja Zigfrīda Meierovica dēli, dāvāja Prezidiju Konventam atjaunotu Studentu rotas karogu, kuru 1991.gada 11.novembrī svinīgā aktā iesvētīja LU Lielajā aulā.

Fotoreprodukcijas no Guntara Saivas un
Sigizmunda Timšāna grāmatu kolekcijām
 

 

_ _ _
Studentu korporācija Lettonia, Rūpniecības iela 4a, LV-1010, , Rīga 2011, +371-6732 3000