_ _ _

Tērbatas universitāte Latvijas zinātnes un kultūras kontekstā.
( Prof. Jānis Stradiņš. , Latvijas Vēstnesis , Nr. 26 (2791) , 18.02.2003 )
 
Akadēmiskā lekcija Tartu universitātes 200 gadu atjaunošanas atcerei veltītās izstādes "Tērbatas universitāte un Latvija" atklāšanā Tartu 2003.gada 12. februārī

Rector Magnificus, ekselences, cienījamie bibliotēku direktori, profesori, dāmas un kungi! Jūtos pagodināts par iespēju uzrunāt igauņu auditoriju senajā, vēsturiskajā Tartu pilsētā abu izstāžu - "Tērbatas universitāte un Latvija" un "Latvieši un igauņu literatūra" - atklāšanas reizē. Šo izstādi rīkojusi mūsu Nacionālā bibliotēka kopā ar Tartu universitātes bibliotēku un Latvijas vēstniecību Igaunijā, - tas ir mazliet novēlots mūsu pateicības apliecinājums atjaunotās Tērbatas universitātes darbības sākšanas 200.gadā, kas apritēja pērnā gada decembrī un reizē arī notiek Igaunijas neatkarības svētku 85. gadadienas priekšvakarā - ar šo dižo notikumu vēlos klātesošos apsveikt.

Latvieši un igauņi ir divas kaimiņu tautas, kuras saista kopēja vēsture un kopēja nākotne, bet ne tikai. Pēdējie gēnu pētniecības rezultāti apliecina, ka esam arī tieši radinieki kopēju gēnu kombināciju dēļ. Protams, starp igauņiem un latviešiem ir atšķirības, ir sāncensība, varbūt arī no latviešu puses neliela skaudība, taču mūsu saites ir ciešas, daudz ciešākas nekā mūsu atšķirības.

Tartu universitāti var uzlūkot par Igaunijas simbolu, tā attēlota uz pastmarkām un banknotēm, tā dziļi iegājusi igauņu tautas apziņā. Bet šī universitāte uzskatāma arī par mūsu nāciju vienotības, solidaritātes simbolu. Atļaujos sacīt, ka tā piederējusi abām mūsu tautām, kaut gan igauņiem, protams, vairāk nekā latviešiem.

Turklāt Tērbatas universitāte vismaz 19. gadsimtā bija Eiropas mēroga fenomens, bezprecedenti nozīmīga universitāte šajā Eiropas reģionā ar mācībām vācu valodā un Rietumu gaisotnē. Tā apgaismoja Austrumeiropu, milzīgo Krievijas impēriju. Tā bija inovāciju pārneses rosinātāja un vidutāja no Rietumiem uz Austrumiem. Tādējādi Tērbatas ietekme izpaudās tālu ārpus Igaunijas, ārpus Baltijas guberņu ietvariem. Tā bija nozīmīgs Krievijas impērijas modernizācijas faktors, dažā ziņā stādāma līdzās Sanktpēterburgai, bija šīs modernizācijas smadzeņu centrs.

Baltijas ietvaros Tartu bija triju toreizējo guberņu - Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes - intelektuālais un garīgais centrs, kamēr Rīga - vismaz Vidzemes guberņai - bija galvenais administratīvais un tirdzniecības centrs. Visu 19.gs. un 20.gs. pirmajos divos gadu desmitos Tartu universitāte funkcionēja kā Igaunijai un Latvijai kopīgs augstākās izglītības un zinātnes centrs.

Tādējādi Tartu kļuva ne tikai par nacionālās igauņu akadēmiskās inteliģences šūpuli, bet arī par latviešu akadēmisko intelektuāļu un mūsu tautiskās atmodas dzimšanas vietu. Tieši no Tartu nāca pirmie latviešu cilmes ārsti, mācītāji, valodnieki, juristi, filozofi, tautsaimnieki, farmaceiti, te veidojās divas latviešu vēsturē 19.gs. nozīmīgas kustības - jaunlatvieši un jaunstrāvnieki. Būtībā līdz 1870. gadam visi latvieši ar augstskolas izglītību nāca no Tērbatas universitātes, un tikai vēlāk arvien pieaugošā skaitā latvieši studēja arī Pēterburgas, Maskavas un Rietumeiropas augstskolās, 1862. gadā dibinātajā Rīgas Politehniskajā institūtā. Taču Tartu universitātes (Mētraines) ietekme uz Latviju līdz pat 1918. gadam bija ļoti liela, ja ne noteicoša.

Tērbatas loma latviešiem, daudzi fakti no Tērbatas universitātes vēstures iztirzāti Gustava Šauruma (1932) un Arņa Vīksnas grāmatās (1986). Man bija gods šo tēmu izvērst savā Aulas lekcijā Tartu universitātē 1997. gadā, par Tartu universitātes vēstures atsevišķām epizodēm un personībām esmu publicējis ne mazumu rakstu. Universitātes 200 gadu jubilejai veltītajā žurnāla "Ajalooline Ajakiri" numurā (2002, Nr.1/ 2) arī man ir plaša publikācija par Tartu universitāti un Latviju. Apsveicami, ka TU bibliotēkas darbinieki Hains Tanklers un Algo Remmers pašreiz detaļās pētī sakarus starp Tartu universitāti un Latviju laikā no 1918. līdz 1940.gadam, mūsu pirmās neatkarības laikā, ir sagatavojuši par to rakstu "Latvijas ZA Vēstīm" un visas pasaules igauņu saietam Rīgā, kas notiks šovasar. Tādēļ varu šajā lekcijā aprobežoties ar pamatfaktu izklāstu par mūsu kopējo pagātni.

Jau zviedru laiku universitātes - Academia Gustaviana (1632-1656) - laikā redzam pirmo latviešu studentu, kas guvis augstāko izglītību. Tas ir Johans
(Jānis) Reiters, Rīgas amatnieka dēls, kurš studēja Tērbatā kopš 1650. gadā un 1656.gada kļuva par teologu. Tālākā J.Reitera biogrāfija ir mīklaina un līkločaina, grūti izsekojama - viņš kļuva par ārstu, veica alķīmiskus eksperimentus un jau 1662.gadā, pirms Ernesta Glika, fragmentāri tulkoja Bībeli latviešu valodā.



Academia Gustaviana pirmo profesoru skaitā rodam Juri Manceli (kurš īslaicīgi bija arī universitātes rektors 1635. gadā) - pēc tam viņš atgriezās dzimtajā Kurzemē, kļuva par latviešu laicīgās literatūras celmlauzi, pirmo latviešu valodas pētītāju un latviešu vārdnīcas izdevēju. Arī Kristofors Fīrekers, kura labskanīgās garīgās dziesmas iegājušās latviešu draudžu dzīvē, bija viens no pirmajiem Tērbatas studentiem (kopš 1632.g.). Academia Gustaviana bija pirmais mēģinājums integrēt Baltiju Ziemeļvalstu akadēmiskajā dzīvē, kura tolaik, jāatzīst, pati vēl bija embrionālā stadijā. Šāds uzdevums mums ir arī šodien.

1802. gadā atjaunotā Tērbatas (Tartu) universitāte pēc 90 gadu pārtraukuma
(1710-1802) kļuva par daudzkārt ievērojamāku faktoru Latvijas intelektuālajā vēsturē. Tērbatas profesori pētīja Latvijas dabu, veica zinātniskus atklājumus un plašus pētniecības darbus matemātikā, dabas zinātnēs, medicīnā, ģeodēzijā, ģeoloģijā, ģeogrāfijā, farmācijā, vēsturē, filozofijā u.c. Atzīmējam, ka daudz nākamo Tērbatas profesoru bija cēlušies tieši no Latvijas 19. gadsimtā, tiesa, tikai ļoti nedaudziem no tiem bija latviska izcelsme, jo Baltijā dominēja vācu elements (tiesa, iekavās piemetināsim - Tartu universitātē no 1802. līdz 1917.gadam bija mācījušies vairāk etnisku latviešu nekā etnisku igauņu, bet latviešu jau arī ir vairāk nekā igauņu). Pēc ģenealoģijas datiem, 19.gs. var minēt četrus latviešus, kas Tērbatas universitātē sasniedza profesora stāvokli - ķīmiķis un farmaceits Dāvids Hieronīms Grindelis (viņa tēvs bija brāļu draudzei piederīga latviešu mastubrāķera Miķeļa Grunduļa dēls), ģeologs un arheologs Konstantīns Grēvinks (cēlies no Krieviņu dzimtas), zoologs Gustavs Flors un eksperimentālās farmakoloģijas pamatlicējs Osvalds Šmīdebergs (Laidzes mežziņa dēls, Ventspils latviešu ormaņa mazdēls). Taču minētie akadēmiski izglītotie latvieši bija iegājuši vāciskās aprindās un nepiedalījās latviešu kultūras dzīvē, kas tolaik vēl bija pieticīga.

Dāvids Hieronīms Grindelis (1776-1836), Tērbatas universitātes ķīmijas profesors (1804-1814), universitātes rektors (1812-1814), pelna šo pirmo latviešu skaitā vislielāko ievērību. Starp citu, viņš bija Tērbatas universitātes atjaunotāja - franču cilmes profesora Georga Frīdriha Parrota (Žorža Frederika Parro, 1767-1852) ļoti tuvs draugs, īpaši Parrota darbības ļoti produktīvajā Rīgas posmā (1795-1801). Esmu sīki izpētījis pēc arhīva datiem G.F.Parrota veikumu šajā laikā, publicējis par šo tēmu vairākus rakstus un jau stāstījis par to Tartu kolēģiem, kas pērn rudenī (sakarā ar universitātes divsimt gadiem) viesojās Rīgā. Te pieminams, ka tieši Rīgā G.F.Parrots noskaidroja osmozes parādību būtisko lomu dzīvu organismu norisēs. Šo faktu minu tādēļ, ka, izlasot manu rakstu par Ž.F. Parro, Francijas Ārlietu ministrijas darbinieki iejūsminājās, ka Rīgā pirms 200 gadiem strādājis franču izcelsmes fiziķis par osmozi, un ierosināja 2002. gadā parakstīto Latvijas un Francijas divpusējās sadarbības programmu zinātnes un tehnoloģiju jomā nosaukt par "Osmozi"(Kāds divnozīmīgs nosaukums!). Šī programma, kas paredz abu valstu pētniecisko sadarbību, sākusi ļoti sekmīgi īstenoties, un nupat decembrī paziņoti pirmie 17 sadarbības partneri. Tādēļ principā atbalstu arī profesora R. Mikelsāra ieceri svinēt Tartu universitātē ik gadu decembrī īpašu Parrota dienu un uzcelt pilsētā Parrota pieminekli. Šajā dienā būtu pieminams arī Grindelis, un, lūk, kāpēc.

D.H.Grindelis bija Rīgas aptiekārs, kas pēc profesora un rektora gadiem atgriezās Rīgā vadīt savu aptieku. Taču jau drīz viņš atkal bija redzams Tērbatā, šoreiz kā medicīnas students, kurš guva ārsta diplomu 1822. gadā. Tas ir unikāls gadījums, ka agrākais profesors un rektors kļūst par studentu savā Alma mater, turklāt vienlaikus aizvietodams savu saslimušo kolēģi profesoru Ferdinandu Gīzi - amatā! D.H.Grindelis izdeva Rīgā pirmo ķīmijas un farmācijas žurnālu Krievijas impērijā (1803-1810), dibināja Rīgas Ķīmiski farmaceitisko biedrību, pirmo Krievijas impērijā, 1803. gadā - tās divsimtgadi atzīmēsim šogad, pieminot šo vēsturisko notikumu 21. Baltijas zinātņu vēstures konferencē Rīgā oktobrī. Augu valsts dzimta Grindelia ir nosaukta Grindeļa vārdā, tāpat kā no tās auga izolētās ķīmiskās vielas - grindeļskābe, grindeļaldehīds, grindelāti u.tml. D.H.Grindeļa vārdu nes arī Rīgas lielākais ķīmiski - farmaceitiskais uzņēmums - "Grindex" (no "Grindelis" un "experiment"), kura ražotne atrodas arī Tallinā. Kopš 1995. gada firma piešķir arī Grindeļa medaļas par sasniegumiem farmācijā un blakusnozarēs. Citu skaitā šo medaļu saņēmusi arī Tartu universitāte kā institūcija, atceroties tās citkārtējo rektoru prof. Grindeli. Ik gadu 9. oktobris - Grindeļa diena - Rīgā tiek svinēta kā farmaceitu diena.

D.H. Grindelis bija viens no pirmajiem Tartu universitātes studentiem latviešiem (no 1820. līdz 1822. studēja medicīnu), tas tiesa, taču ne pirmais. Pirms viņa bija latviešu dzimtcilvēka dēls Kārlis Viljams no Lugažiem (pie Valgas), kas studēja matemātiku (1803-1809) un vēlāk darbojās kā muižas pārvaldnieks un stikla fabrikas direktors Ukrainā un Somijā. K.Viljams kā Tartu universitātes studentu pārstāvis kopā ar rektoru G.F. Parrotu iemūrēja ķieģeli Tartu universitātes galvenās ēkas pamatos. Pirmais latviešu cilmes valodnieks bija Georgs (Juris) Bārs, ārsts Kuldīgā, kurš sāka veidot jauno latviešu ortogrāfiju, un viens no pirmajiem latviešu rakstniekiem - mācītājs Juris Neikens, abi no Tērbatas universitātes.

Taču nozīmīgāka loma bija tai latviešu studentu paaudzei, kas Tērbatā studēja ķeizara Aleksandra II liberālo reformu posmā, pēc 1856. gada. To skaitā bija Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns, lai minam tikai galvenos jaunlatviešu kustības vadītājus. Tie sāka kritizēt vācu muižniecības privilēģijas, novecojušās agrārās attiecības, nacionālo apspiestību. Viņi popularizēja tautas izglītošanu, lauksaimniecības modernizāciju, latviešu saimnieciskās rosmes, rosināja latviešu nacionālo literatūru, žurnālistiku, valodas pētīšanu, folkloras vākšanu, zināšanu nešanu tautā. K.Valdemārs un J.Alunāns studēja komerciālās zinātnes (tautsaimniecību), K.Barons - astronomiju, tieši šeit, Strūves ielā un Strūves observatorijā. Vēlāk K. Barons kļuva par slaveno Dainu tēvu, latviešu folkloristikas galveno personu. Mazā planēta Krišbarons kopš 1975. gada nes viņa vārdu Visumā. Savukārt K. Valdemārs uzskatāms par latviešu nacionālās preses ("Pēterburgas Avīzes") un nacionālās jūrniecības pamatlicēju (jūrskolas atvēršana Ainažos, kur mācījās arī daudzi igauņi). Valdemāra dzimtā pilsēta Sasmaka Kurzemē nosaukta par Valdemārpili - tātad vēl viens Tartu absolventa vārds pasaules kartē. J. Alunāns bija latviešu nacionālās dzejas pamatlicējs ("Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas", 1856, izdota Tartu), latviešu valodas izkopējs (kuram pieder tik populāri jaunvārdi kā skolotājs, veikals, krava, kokvilna, zemkopība) un populārzinātniska izdevuma "Sēta, daba, pasaule"(3 sējumi, 1859-1960, Tartu) izdevējs.

Kopš 1870.gada latviešu rakstniecības vakari tika aizsākti Tartu, tos organizēja Atis Kronvalds, skolotājs, kurš strādāja Tērbatas skolotāju seminārā un arī bija izcils jaunlatviešu ideologs. Šos literāros vakarus var uzlūkot par latviešu studentu korporācijas "Lettonia" pirmsākumu, ko dibināja Tartu (1882). Šī literārā pulciņa pirmās krāsas -
sarkanbaltsarkans"(1870) - kļuva par latviešu nacionālā karoga, vēlāk valsts karoga krāsām, tāpat kā Eesti Üli'pilaste Selts krāsas tagad ir Igaunijas Republikas karoga krāsas.

Savukārt kreisi orientētie latviešu studenti vēlāk apvienojās literārā un zinātniskā pulciņā, ko iesauca par Pīpkaloniju (1888-1904). Tas uzskatāms par Jaunās strāvas aizmetni. Šī virziena redzamākie pārstāvji - Kārlis Kasparsons, Eduards Veidenbaums, Aleksandrs Dauge, Janis Jansons-Brauns, kā arī viņu izdotais žurnāls "Pūrs"(1891-1897) tāpat ir noteikuši latviešu kultūras un sabiedriskās prioritātes vēsturi savā laikā. Igauņu auditorijai šie un iepriekšminētie latviešu uzvārdi daudz vis neizsaka, bet latviešu vidū tie zināmi katram skolēnam. Tieši tādēļ izstādes, līdzīgas tām, ko atklājam šodien, varētu vairot kopējās zināšanas par abu tautu kultūras mantojumu, minimumu, ko vajadzētu zināt.

Īpašu vērību pelnījis slavenais latviešu valodnieks Kārlis Mīlenbahs (1853-1916), viens no latviešu valodniecības un latviešu leksikogrāfijas pamatlicējiem. K.Mīlenbahs beidza Tērbatas universitāti 1880.gadā, bija profesora Leo Meijera skolnieks, saņēma universitātes zelta medaļu (Ingenio et studio) par studentu konkursa darbu "Über die historisch-ethymologische Entwicklung der lateinischen Verba.". Viņš kļuva slavens kā 4 sējumu latviešu valodas pilnas skaidrojošās vārdnīcas sastādītājs (šo monumentālo darbu pabeidza un izdeva Jānis Endzelīns 1923.-1932.gadā pēc Mīlenbaha nāves). Šo Mīlenbaha - Endzelīna vārdnīcu Latvijā nozīmības ziņā stāda līdzās K. Barona "Latvju dainām". K.Mīlenbahs arī vadīja latviešu ortogrāfijas reformu - pāreju no gotu rakstības uz latīņu rakstību tagadējā veidā (1908. gadā). Pieminami viņa darbi par latviešu valodas gramatiku, leksikogrāfiju, valodas kultūru. Tā kā šogad janvārī aprit 150 gadu kopš Kārļa Mīlenbaha dzimšanas, Latvijas Zinātņu akadēmija izsludināja šo gadu, 2003. gadu, par Kārļa Mīlenbaha gadu, latviešu valodas gadu, kura laikā pieņemsim latviešu valodas zinātniskās attīstības programmu (arī datorlingvistikā), dibināsim Latviešu valodas aģentūru un veicināsim pasākumu kompleksu, lai latviešu valoda varētu funkcionēt kā viena no ES oficiālajām valodām; rudenī iecerēta arī diskusija par latviešu valodas uzlabošanu zinātniskajos rakstos. Šos uzdevumus esam iekļāvuši īpašā Akadēmijas paziņojumā, ko man bija gods šā gada 14. janvārī parakstīt kā LZA prezidentam, un šī paziņojuma angļu tulkojumu vēlos nodot arī Tartu universitātei, kuras audzēkņi ir bijuši gan K. Mīlenbahs, gan J. Endzelīns. Jo arī igauņu valodas problēmas šodien lielā mērā ir līdzīgas mūsējām.

Sarindojot 1334 latviešu izcelsmes Tērbatas universitātes studentus (laikā no 1803. līdz 1918.gadam) pēc studiju profila, atrodam, ka to vairums bijuši ārsti (478), teologi (219), farmaceiti (215), juristi (187); tiem seko matemātiķi (54), filologi (40), tautsaimnieki un vēsturnieki (pa 25), agronomi (24), dabzinātnieki (23) u.c. No 62 aizstāvētajām doktora un maģistra disertācijām 44 ir medicīnā, 12 - farmācijā, 3 - filoloģijā un pa vienam mineraloģijā, matemātikā un filozofijā. Tikai nedaudzi latvieši turpināja akadēmisko karjeru Tērbatas universitātē kā tās mācībspēki: latviešu valodas lektors Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš; filozofijas doktors Jēkabs Osis (Oze); mākslas vēsturnieks un Morgenšterna kolekcijas inspektors Ernests Felsbergs (vēlāk - pirmais vēlētais Latvijas Universitātes rektors un izglītības ministrs), slavenais valodnieks Jānis Endzelīns (kādu laiku Jurjevas universitātes privātdocents), dermatovenerologs Pēteris Sniķers, teologs Kārlis Kundziņš ( un arī Jānis Sanders). Tikai J.Osis līdz 1917. gadam kļuva par profesoru Tartu (Jurjevā), pārējie kļuva par profesoriem Latvijā.

Īpaši izceļama Tērbatas universitātes un tās absolventu nozīmība augstākās izglītības tapšanā pašā Latvijā. Tā izceļas jau pirmās Latvijas augstskolas - Rīgas Politehnikuma (vēlāk - Rīgas Politehniskais institūts) izveidē. Te pirmām kārtām minams izcilais ķīmiķis Vilhelms Ostvalds (1853-1932), Rīgas ķīmijas tradīciju pamatlicējs. Dzimis rīdzinieks, bet studējis un akadēmisko karjeru sācis Tartu, V. Ostvalds atgriezās dzimtajā pilsētā un te piecarpus gados (1881-1887) veica augsta līmeņa pētījumus jaunā nozarē - fizikālajā ķīmijā (elektroķīmijā, ķīmiskajā kinētikā, katalīzes mācībā, šķīdumu teorijā). Viņš ir vienīgais zinātnieks Nobela prēmijas laureāts no Baltijas (prēmiju guva 1909.gadā par saviem pētījumiem katalīzes un ķīmiskā līdzsvara mācībā; prēmiju nesošās idejas aizsāktas Rīgā un pat Tartu). 2001.gadā Rīgas 800 gadu jubilejā dzimtajā pilsētā atklāts V. Ostvalda piemineklis (autori A. Vārpa, A. Heinrihsons, J. Kalnača; pieminekļa veidošanu sponsorējusi firma "Grindex", ierosmi devusi LZA), bet šoruden sakarā ar Ostvalda 150 gadiem viņa piemiņu godinās jau minētajā 21. Baltijas zinātņu vēstures konferencē.

No Tartu universitātes nāca vairums RPI profesoru matemātikā, fizikā un agrārzinātnēs (Pīrss Bols, Heinrihs Pflaums, Karls Kupfers, Rūdolfs Meijers, Voldemārs Knīrims, Georgs Tomss u.c.), no tiem īpaši minēsim RPI direktorus V. Knīrimu (vēlākā Zviedrijas premjerministra Ūlova Palmes vectēvu) un Augustu Līventālu (tautsaimnieku, latviešu dzejnieka Anša Līventāla dēlu).

1910. gadā pēc modernas slimnīcas uzcelšanas Rīgā 13 Rīgas domes latviešu deputāti (F. Veinbergs u.c.), iespējams, Dr. Pētera Sniķera mudināti, ierosināja pārcelt Jurjevas universitātes Medicīnas fakultāti uz Rīgu vai dibināt Rīgā Medicīnas akadēmiju. Nodomu noraidīja Rīgas pašvaldības vācu vairākums, akcentējot Tērbatas vēsturiskās tradīcijas un bīstoties, ka studentu ienākšana lielajā rūpnieciskajā pilsētā varētu traucēt kārtību. Šai epizodei esam veltījuši (kopā ar Dz. Cēberi) plašāku rakstu (2000).

Tādējādi līdz pat Latvijas neatkarības pasludināšanai Tartu universitāte permanenti ietekmēja augstāko izglītību, zinātni un kultūru Latvijā. Saprotams, šīs jomas ietekmēja ne tikai šī universitāte - kopš 20.gs. sākuma (vai pat kopš 19.gs. 80. gadiem) varbūt pat radikālākas rosmes nāca no citām augstskolām, un tādas personības kā Rainis, Jānis Čakste, Kārlis Ulmanis izglītību guva citur, taču Tartu, Mētraines, ietekme tik un tā bija milzīga.

Vēlreiz un varbūt tik lielā mērā pēdējo reizi Tartu universitāte tieši ietekmēja augstāko izglītību Latvijā 1917.-1919.gadā, kad Rīgā tapa nacionālā Latvijas Augstskola. Ne jau gadījuma pēc pirmo ieteikumu dibināt Latvijas Augstskolu Rīgā pieņēma Latviešu skolotāju kongresā Tartu, teātrī "Vanemuines", 1917. gada jūnijā.

Tērbatas (Jurjevas) absolventi veidoja jaunās Latvijas Universitātes pirmo mācībspēku - profesoru - kodolu, tiesa, līdz ar kolēģiem no Pēterburgas, Maskavas, Kazaņas, Harkovas, dažām Vakareiropas augstskolām un Rīgas Politehniskā institūta absolventiem. Vairāku fakultāšu mācībspēku vairums (Teoloģijas fakultātē, Farmācijas nodaļā, daļēji arī Medicīnas, Filoloģijas un filozofijas, Matemātikas un dabas zinātņu fakultātē) nāca no Tartu. Tartu universitāte deva jaunajai 1919. gadā dibinātajai Latvijas Universitātei 54 tās profesorus (no tiem 40 - latviešu tautības), LU pastāvēšanas pirmajā desmitgadē - 28% kopējā profesoru skaita. To skaitā bija valodnieks Jānis Endzelīns, teologs un literatūrzinātnieks Ludis Bērziņš, vēsturnieki Leonīds Arbuzovs jun., Francis Balodis, mediķi Mārtiņš Zīle, Jānis Ruberts, Hermanis Buduls, Jēkabs Alksnis, Romāns Ādelheims, Pēteris Sniķers (beidzis Pēterburgā, bet docējis Jurjevā), Ernests Putniņš, Aleksandrs Bieziņš, farmaceiti Jānis Kupcis, Edvards Zariņš, Eduards Svirlovskis, Jānis Maizīte, tautsaimnieks Kārlis Balodis (studijas sācis Tartu), juristi Vasīlijs Sinaiskis, Pauls Mincs, Augusts Lēbers, teologi Kārlis Kundziņš, Ludvigs Adamovičs, Voldemārs Maldonis un daudzi citi. Arī pirmais latviešu luterāņu bīskaps Jānis Irbe* un arhibīskaps profesors Teodors Grīnbergs nāca no Tartu universitātes. Pat ceturtdaļgadsimtu vēlāk, kad 1946. gadā dibinājās Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, tās pirmo locekļu skaitā bija vairāki Jurjevas universitātes un veterinārinstitūta absolventi (Jānis Endzelīns, Augusts Kirhenšteins, Fricis Blumbahs, Jānis Miķelsons).

Pēc igauņu Tartu universitātes (ar igauņu mācībvalodu) un Latvijas Augstskolas kā nacionālas augstskolas izveidošanu 1919.gadā to ceļi dažā ziņā bija šķirti. Taču saglabājās samērā ciešas saites jaunās realitātes apstākļos. Jāpiemin, ka, svinīgi atklājot igauņu universitāti 1918.gada 1. decembrī, divas ievērojamas ārvalstu personības sveica jauno universitāti - profesors Kārle Krons no Helsinku universitātes un profesors Kārlis Balodis no jaunās Latvijas Augstskolas. K.Balodis bija izcils tautsaimnieks, iepriekš strādājis Berlīnē un tobrīd izcilākais zinātnieks Latvijas Augstskolā (jo Pauls Valdens bija no Rīgas devies uz Vāciju, bet Jānis Endzelīns vēl nebija atgriezies Rīgā). Faktu par saitēm šajā laika posmā arī nav mazums, tos sistematizējuši Tanklers un Remmers, tādēļ tuvāk kopsakarības neaplūkošu.

Man ir gods un patīkams pienākums šodien nodot īpašu sveicienu no pašreizējā Latvijas Universitātes rektora - profesora Ivara Lāča, kurš šodien arī vēlējās še būt, bet kuru atbraukt aizkavēja citi amata un cilvēciski momenti.

Atšķirīgi ir bijuši Tartu un Latvijas universitāšu evolūcijas ceļi pēckara padomju okupācijas laikā. Tartu universitāte saglabājās kompaktāk nekā Latvijas Universitāte, ar medicīnas fakultāti. Šķiet, no Igaunijas 1944.gadā emigrēja mazāk profesoru nekā no Latvijas (Latviju atstāja vairāk nekā 60%). Turklāt Tartu bija distancēta no Igaunijas PSR galvaspilsētas, kas varbūt ļāva tai būt vairāk autonomai, mazāk politizētai. Salīdzinot ar rektoriem Latvijā, kas visi bija "importēti" no Staļina Krievijas un ļoti centīgi, rektori Tartu mazāk cītīgi sekoja Maskavas instrukcijām. Turklāt Latvijā padomju laikā Zinātņu akadēmija varbūt bija vairāk izvirzījusies priekšplānā, jo daudzi politiski neuzticamie zinātnieki bija pārgājuši darbā no LVU uz ZA, pētniecības nošķirtība no augstākās izglītības Latvijā, šķiet, bija izteiktāka nekā Igaunijā. Divcentru modelis (Tallina - Tartu, Viļņa -
Kauņa) mūsu kaimiņzemēs arī veicināja zinātnes decentralizāciju un lielāku demokrātijas saglabāšanu atšķirībā no Latvijas, kur praktiski bija viens vienīgs centrs - Rīga. Arī šodien redzam, ka vismaz 50% Igaunijas zinātniskā potenciāla koncentrējas Tartu un daudz mazāk - Tallinā.

Nav noliedzams, ka arī padomju varas gados mūsu universitātes saglabāja sadarbību - studentu aktivitātēs, sportā, mākslās, mūzikā, arī vairākās pētniecības jomās. Pirmā vietā gribētu stādīt somugristiku, lībiešu studijas, kur dominēja monumentālā prof. Paula Aristes personība, ar saviem skolniekiem (prof. Edvardu Vēri, arī prof. Marta Rudzīte un Tenu Karma Rīgā). Klātesošais akad. Saulvedis Cimermanis varētu papildināt arī par sadarbību etnogrāfijas, lībiešu izpētes jomā. Pieminama arī sadarbība cietvielu fizikā, farmakoloģijā, sporta medicīnā, ģeoloģijā un ģeogrāfijā, bioloģijā un ekoloģijā, bet īpaši zinātņu vēsturē, kur kopš 1958. gada rīkojam kopīgas konferences (20. konference notika Tartu 2001.gada janvārī, bet 21. konference notiks jau šoruden Rīgā). Sadarbība bija arī organiskajā un fizikālajā ķīmijā (lai minu kolēģus Uno un Viktoru Palmu, Vello Pastu), - redzu šajā zālē pazīstamas sejas, ar kuriem mūs saistījušas kopējas gaitas. Un, saprotams, profesors Jurijs Lotmans un viņa semiotika ietekmējusi arī Latviju. Mūsu ZA akadēmiķe profesore Janīna Kursīte, LU Filoloģijas fakultātes pašreizējā dekāne, ir beigusi Tartu universitāti kā J.Lotmaņa skolniece (viņas saistošās, emocionāli piesātinātās atmiņas par Tartu gadiem publicētas avīzes "Latvijas Luterānis"2002.gada 7. decembra numurā). J. Kursīte ir 1999.gada Baltijas asamblejas balvas laureāte zinātnē. No citām Tartu universitātes latviešu absolventēm pēckara posmā atzīmējama arī še klātesošā Anna Žīgure, Latvijas pirmā vēstniece Igaunijā un Somijā, literāte un tulkotāja. Man pašam bijusi cilvēciski jauka sadarbība ar diviem Tartu universitātes rektoriem - prof. F. Klementu un prof. P. Tulvisti, ar daudziem kolēģiem, un kaut kādā ziņā arī es uzskatu Tērbatu par savu "garīgo dzimteni" vai vismaz garīgo oāzi to daudzo skaisto dienu dēļ, kas aizvadītas te, universitātē, Domkalna bibliotēkā, konferencēs.

Arī docents Karls Abens (no Bejas igauņiem, Alūksnes rajonā), pēdējais latviešu valodas pasniedzējs Tartu universitātē (līdz viņš pensionējās 1961.gadā), vārdnīcu sastādītājs un pazīstams latviešu literatūras tulkotājs igauņu valodā, nebūtu piemirstams mūsu izklāstā. Un varbūt viņa pieminēšana stimulēs atjaunot latviešu valodas docēšanu Tartu arī šodien?

Pašreiz plašāka mācībspēku un studentu sadarbība, vienotības apzināšanās, kāda tā bija, piemēram, 1989. gadā slavenajā Baltijas ceļā, itin kā pagaisusi. Mēs esam brīvi un vērojam viens otru - bez skaudības un nepatikas, taču ar nelielu piesardzību. Pēc neatkarības atgūšanas atkal vājinājusies viena otra tradicionāla saite, katrs no mums atšķirīgi orientējas uz Rietumiem vai Ziemeļiem, uz bagātākiem partneriem - finansiālā un varbūt arī citā ziņā. Taču jau 1994. gadā Tartu absolvējis pirmais maģistrs no Latvijas, darbojas Baltijas studiju programmas. Laiks visu nostāda savās vietās, jau veidojas un turpina veidoties jaunas saites, ar citu motivāciju. Īpaši veicot kopējo ceļu uz Eiropas Savienību, kura - gribam to vai ne - arī reģionalizēsies, un Baltoskandināvijas reģionā atkal būsim kopā.

Ja aplūkojam pašreizējās Igaunijas priekšrocības un meklējam to cēloņus vēsturiskā rakursā, tad varbūt jāmin zināma tautu mentalitātes atšķirība, spēcīgāka Somijas un Zviedrijas ietekme, lielāka uzdrīkstēšanās, taču ne pēdējā vietā stādāma arī Tartu universitātes nepārvērtējamā un nepārejošā ietekme. Atrašanās Tartu universitātes intelektuālā areālā igauņu nāciju varbūt ietekmējusi spēcīgāk nekā latviešu nāciju, un tas Igaunijā izpaudies spilgtāk. Būtiska Eiropas nākotnes vīzija tomēr ir intelekta evolūcija, produktu ražošana, kas balstīta uz zinātni un jaunām tehnoloģijām, lielākā mērā nekā tranzīts, izejvielu eksports vai starta bizness. Šajā aspektā jādomā par triju Baltijas valstu konkurenci, kas tai pašā laikā varētu būt arī sadarbība. Par triju tautu vienotību, katrai no tām saglabājot savu identitāti.

Un jāatceras, ka sensenā Tērbatas universitāte savas slavas laikos ir cēlusi intelektuāli augšup gan igauņus, gan pirmos latviešu inteliģentus un arī mūsu Curriculum ir sācies Tartu. Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā novēlu Tartu pilsētai, Universitātei, Bibliotēkai spožu nākotni 21. gadsimtā. Es pilnā mērā piekrītu Tartu universitātes rektoram Jākam Āvikso, kurš nupat sacīja, ka mēs strādājam ne pagātnes, bet nākotnes labā, es pievienojos viņa ierosmēm, viņa nākotnes vīzijai. Bet lai tad arī mūsu kopējā pagātne darbojas kopējas nākotnes labā!

-------------------------
* Jāņa Stradiņa rakstā minētais "Jānis Irbe", patiesībā ir domāts "Kārlis Irbe", pirmais LELB bīskaps.
 

 

_ _ _
Studentu korporācija Lettonia, Rūpniecības iela 4a, LV-1010, , Rīga 2011, +371-6732 3000