_ _ _

Ticēt savam garam, savam darbam
( Andris Kļaviņš , Brīvā Latvija , Nr.2 (687) , 13.01.2001 - 19.01.2001 )
 
Par Zemessardzes Atsevišķo studentu bataljonu

Ticība, varonība, pat jaunības neprāts bija vajadzīgs gan tiem studentiem astoņpadsmitā gada 20.decembrī, kad Latvijas pirmajos bruņotajos formējumos dibināja studentu rotu, kuŗa pēc dažiem mēnešiem Oskara Kalpaka vadībā devās cīņā par Latviju, gan tiem vidusskolēniem un studentiem, kas ar ticību brīvai Latvijai cīnījās Otrā pasaules kaŗa frontēs.
Arī mūsdienās ticība rītdienai un apņēmība cīnīties par tēvu un vectēvu ideāliem bija to jauno puišu sejās, kuŗi gada nogalē pie Svētās uguns Brāļu kapos lāpu gaismā zvērēja uzticību valstij un tautai. Zemessardzes 65. Atsevišķā studentu bataljona izveidošanā sirdsdegsmi un organizātora talantu lietā likuši pašreizējais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un bataljona pirmais komandieris kapteinis Aleksejs Ozoliņš. Būdams Zemessardzes štāba priekšnieks, Kristovskis 1991.gada 17.decembrī parakstīja pavēli par studentu rotas dibināšanu, bet Ozoliņš rūpējās, lai 1997.gadā tas pārtaptu par bataljonu, un 1999.gadā to nodeva sava pēcteča pulkvežleitnanta Juŗa Zeibārta rokās. 1995.gadā sākās augstskolu studentu apmācība militārajās zinībās līdz rezerves kaprāļa pakāpei.
Siltajā, klusajā decembŗa novakarē Brāļu kapi savā daudzpieredzējušā pastāvēšanā bija liecinieki aizkustinošam rituālam. Svētās uguns altāri bija ieskāvuši jaunu kaŗavīru studentu ciešās rindas. Blakus viņiem stāvēja korporāciju pārstāvju vienība ar krāšņiem karogiem, deķeļiem galvā un rapieŗiem pie jostas. Liesmas no lāpām kaŗavīru rokās atplaiksnīja tumšajos kokos, kuŗi kā gaŗa ierinda stāvēja aiz lāpnešiem. Vai tie bija kalpakiešu Atsevišķās studentu rotas kaŗotāji, kas sastājušies klusēja un vēroja? Varbūt tie bija jaunie gaisa izpalīgi vai vīri un jaunekļi no deviņpadsmitās un piecpadsmitās, kas palika purvos un pakalnos no Vochovas līdz Pomerānijai? Varbūt ar tumšajās debesīs spocīgi izstieptiem zariem, kā pēc palīdzības saucot, tur stāvēja Noriļskā vai Igarkā palikušie? Tad ieilgušās pārdomas pārtrauca spēcīga, vīrišķīga balss:
“Zemgalieši! Lūkojiet šo gleznu! Jēzus Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm iet/ un negrimst tāpēc, ka viņš tic sev,/ savam garam, savam darbam, ko viņš dara./ Ticiet jūs,/ un arī nenogrimsiet…”
Tā ar Aleksandra Čaka vārdiem studentus uzrunāja tautā mīlētais skatuves mākslinieks un zemessargs Eduards Pāvuls. Par ticību un uzticību, Tēvzemes mīlestību runāja aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis.
Jācer, ka šīs ticības un pārliecības liesmas aizdegs jaunas lāpas, kas tā aizsniegs un iesvels darboties gribu un patriotisma liesmu simtos jaunu siržu, jo pagaidām, kā sacīja LU Vēstures un filozofijas fakultātes students Roberts Larinovs, no viņa kursa trīsdesmit studentiem militāro mācību apgūst tikai četri.
Korporācijas Lettonia konventa seniors Mārtiņš Kreituss, LU polītikas zinātņu maģistrants, sacīja:
- Tā valsts, ko mūsu senči izcīnīja pirms daudziem gadiem, tagad ir mūsu atbildībā. Tā brīvība un neatkarība ir mūsu rokās, un mūsu pienākums ir to sargāt un nodot nākamajām paaudzēm.
 

 

_ _ _
Studentu korporācija Lettonia, Rūpniecības iela 4a, LV-1010, , Rīga 2011, +371-6732 3000